Tālu Tālumā

Jaunzēlandē ieradāmies 27.marta pēcpusdienā. Kopš tā laika pagājuši jau divi mēneši, bet vēl neesam ķērušies pie nopietnās ceļošanas. Līdz ar to šķita, ka bilžu un stāstu līdz ar to nebūs diži daudz. Bet, šķirojot bildes, savācās krietna čupiņa un stāstu līdz šim (t.i., 1. jūnijam) nāksies dalīt divās daļās. Vispirms mazliet tehniskas informācijas par ierašanos Jaunzēlandē (NZ). Tātad, jau pirms lidojuma uz NZ, sapratām, ka vieta ir diezgan dārga. Bet pirmo reizi uz savas ādas par to nācās pārliecināties, meklējot pirmo hosteli. Lētākais, ko atradām bija ~13EUR par nakti. Nav tik slikti, bet ilgi bez darba dzīvot neprasās. Valsts ziemeļu sala varētu būt aptuveni divas reizes dārgāka kā Latvija. Līdz dienvidu vēl neesam tikuši. Esam dažādos avotos salasījušies un saklausījušies informāciju par nepieciešamajām lietām, ierodoties NZ. Konkrētāk - ierodoties NZ ar Working holiday vīzu. Pirmā lieta -  finansiālās prasības ielidojot. Šīs vīzas turētājiem obligāta prasība ir atpakaļceļa

No Taizemes dodamies uz Malaiziju. Izmantojam nakts vilcienu, kurš mūs no Surat Thani nogādā līdz Malaizijas robežai - Badang Basar. Pēdējais transports, par kura pienākšanas laiku nojausma ir tikai aptuvena. Lai vai kā, vilciens ar gultām un pamostamies nākamajā rītā, kad kupejā ienācis čalis, kas maina valūtas no Taizemes bātiem uz Malaizijas ringitiem. Protams, biedē mūs, ka uz robežas nebūs bankomātu un ar bātiem neko nevarēs iesākt. Pirmais iespaids par Malaiziju nebija tas labākais. Bilžu nav, jo bija mazliet uznācis tā sauktais besis. Kāpēc? Jo izrādījās, ka vilciens no robežas līdz Kuala Lumpurai maksā dārgāk, kā bijām plānojuši (varbūt pie vainas valūtas konvertācija, kaut gan čalim līdz galam neuzticējāmies un valūtas kursu pārbaudījām - bija ļoti ok). Tad nu nāca skarbās atklāsmes par to, ka vilciena stacijā kartes nepieņem, kā arī personāls norādīja, ka tuvākais bankomāts ir 40 min attālumā. Lieki piebilst, ka ar 20+kg uz muguras un lielo karstumu ārā, tas nešķita diezcik