Kā jau nosaukumā minēts - gareniski pāri Dienvidu salai. Tā teikt, mazliet steidzāmies paspēt uz dažiem objektiem salas dienvidu galā pirms oktobra beigām.
Šoreiz pievienoju maršruta karti, lai var vieglāk izsekot mūsu gaitām. Šī ieraksta darbība notiek oktobra sākumā, aptuveni pusotras nedēļas laikā.
Maršruta karte
Pēc absolūti skaistās Whaririki pludmales devāmies atpakaļ pa tādu pašu ceļu kā turp - viens no neskaitāmajiem Jaunzēlandes galiem, kur piekļuve ir tik problemātiska, ka vairāk ceļu neviens nepūlas veidot. Lai nu kā, ja reiz tik tālu braucām, mēģinājām pa ceļam (vai ar 100km līkumiem) paķert visu, kas citu tūristu acīs bijis ievērības cienīgs. Pirmā tāda vieta bija Knuckle pakalns. Skats no augšas bildē. Bilde uzņemta bēguma laikā. Paisumā uz vietu pavisam cits skats, diemžēl negaidījām sešas stundas. Vieta ļoti nomaļus, jābrauc aptuveni 100km pa grants ceļu uz nekurienes vidu. Vīlušies nebijām.
Nākamā vieta - relatīvi netālu no iepriekšējās. Kaihoka ezeri. Uz vietu braucām, sekojot greiderim, mazliet skrāpējot mašīnas dibenu. Bet jāredz taču.
Un tā mēs iemācījāmies, ka citu tūristu ieteiktās vietas ne vienmēr ir vērts apskatīt. Bildē kā reiz ir labākais, ko tur varēja redzēt. Tā teikt, šeit šādi skati uz katra stūra (nu, vai smukāki).
Nākamā pietura - Aorere alas. Pirmās alas Jaunzēlandē, kuras pētīt nācās, lienot pa virvēm un kāpjot pa klintīm. Šīs alas nosaukumu diemžēl neatminos.
Bet šīs gan - balles istabas ala.
Alas atrodas privātā teritorijā. Bet lielākā daļa zemes īpašnieku neliedz tūristiem apskatīt viņu teritorijā esošos smukumus. Tad nu stipri regulāri sanāk čāpot pa māju pagalmiem, ganībām, privātiem ceļiem. Latvijas dusmīgo suņu vietā mūs šeit parasti pavada ne tik dusmīgo aitu skatieni.
Skats no ceļmalas.
Tālāk piestājam Nelsonā. Šoreiz atvēlam laiku mazliet vairāk kā tikai info centra apmeklējumam. Skats uz pilsētu no augšas.
Nelsonā atrodas Jaunzēlandes centrs. Ne gluži tīri ģeogrāfiski, kā sākumā domājām. Laikam drīzāk visi ceļi ved uz Nelsonu. Nu, vai vismaz kādi trīs valsts nozīmes ceļi.
Šī Jaunzēlandes daļa ir slavena ar vīniem, mīdijām, āboliem, ķiršiem kā arī fjordiem. Marborovas reģions. Iepriekš paskrējuši garām, šoreiz nolemjam apskatīt šo reģionu vairāk. Konkrētāk - Franču pāreju. Skaists ceļš, kas ved pa kalnu korēm. Vienā grēdas pusē atklāta jūra, otrā - fjords. Pats nosaukums gan cēlies no pussalas ziemeļu galā esošā ūdens šauruma. Bildē - pusdienas pirms skaistākās brauciena daļas.
Kaut kā šādi tur izskatās.
Krāsas pēc relatīvi nesenās vietējās ziemas - pārsteidzoši spilgtas.
Pati franču pāreja. Ļoti bīstams ūdens šaurums - ļoti mainīgs dziļums, kā arī neprognozējamas straumes. Ūdens virpuļus te sauc par edijiem. Iespējams, ka tie ir kādi specifiski virpuļi, bet katrā ziņā arī vīna dzeršana vietējo slengā var izraisīt ediju veidošanos galvā. Neskaitāmi kuģi un laivas te ir sasisti, nogrimuši. Bet daži cilvēki šaurumu pat pārpeld. Tiesa, brieži to darot diezgan regulāri.
Atceļā saule mums pozē. Ieva ar.
Tālāk uz Havloku - ēst mīdijas un satikt amerikāņu draugu Tomasu no kivi laikiem.
Pa ceļam uz Havloku attopamies pie upes, kur filmēta Hobita mucu aina.
Havlokas bilžu gan nebūs.
Faktiski tuvākais ceļš uz dienvidiem vestu caur Kaikoura, taču 2011. gada zemestrīču dēļ ceļš vēl nav salabots. Nākas braukt apkārt - caur Nelsonas ezeru nacionālo parku. Bildē viens no ezeriem - Rotoiti.
Ezera iemītnieki.
Ezera apmeklētāji. Ūdens temperatūra knapi plusos. Bet nu tie Crazy German tourists.
Šajā reģionā ir samērā daudz skaistu taku. Izvēlamies vienu dienas pastaigu - uz Roberta kalnu. Te skats, kāpjot augšup.
Skats no augšas nr. 1.
Skats no augšas nr. 2. Roberts Roberta kalnā.
Viena no Nelsonas ezeru mājiņām. Kaut kur šajā virzienā dosimies vasarā.
Atpakaļceļš.
Otrs Nelsonas ezers - Rotoroa. Mazāk tūristisks, moskītu apsēsts un mazliet applūdis. Bet skaistāks.
Nakšņošana bezmaksas kempingā netālu no ezeriem. Kalna galā, lai mazās smilšu mušas vējā mums netiek klāt. Smilšu mušas ir tādi mazi melni insekti, kas kož mazliet jaudīgāk kā odi, taču ir daudz, daudz kaitinošāki moskīti. Smilšu mušas mēdz līst zem biksēm, aiz piedurknēm. Un principā no rīta auto logs reizēm ir aplipis ar viņām - gaida, kad varēs tikt iekšā. Viena no lielākajām Dienvidu salas problēmām.
Uz dienvidiem dodamies pa vienu no Dienvidu alpu (jā, tieši tā sauc viņu lielāko kalnu grēdu) pārejām - Levis pāreju. Te skats no ceļa malas.
Visi tie gandrīz alpīnās zonas augi. Jo augstāk, jo vairāk ķērpju, mazāk koku.
Nākamais pieturas punkts - Hanmer springs ar tur nolūkoto kalnu. Nevar jau tā paņemt un vienu dienu neuzkāpt pārsimt metru augstā kalnā. Kaut kad rēķinājām, ka vidēji dienā sanāk uzkāpt dubultā Gaiziņā (ņemot absolūto augstumu). Tad pienāca vasara - karstumā grūtāk.
Diena solījās nebūt pati labākā skatu ziņā.
Bet pa kādam smukam kadram noķērām.
Tālāk samērā vienmuļš ceļš mūs nogādāja Kraistčērčā. Diezgan neizteiksmīga pilsēta, bet dienvidu salas lielākā. Katrā ziņā iepirkšanās ziņā laba. Dzīvošana arī varētu būt relatīvi lēta - AirBnB atradām pēdējā dienā istabu par tādu kempinga naudiņu.
No pašas pilsētas daudz bilžu nav, slavenākā celtne vēl arvien nav atjaunota kopš zemestrīces.
Kraistčērčā uzkavējāmies tikai vienu dienu. Tālāk jau devāmies uz rietumiem. Uz lielajiem kalniem.
Un pirmā apskates vieta - šī. Ļoti ticu, ka pirms 2002. gada uz šo galu brauca vien retais. Šobrīd - pilni stāvlaukumi.
Uzminējāt? Kārtējā Gredzenu pavēlnieka lokācija - Edorasas pilsēta. Kā redzams, piedāvājumā arī tūres, kas pašai lokācijai par ~200$ piebrauc mazliet tuvāk un mazliet apstāsta par filmēšanu.
Tilts.
Uzrāpjoties kalniņā, satiekam arī tūristu grupiņu. Amizanti - mahājas ar zobeniem, cirvjiem un vicina karogus. Mums bezmaksas šovs.
Vēl viens fans.
Ielejā tāds vējš, ka no kājām gāza. Vienīgais labums, ka karogs smuki plīvoja.
Grūti trāpīt tādā leņķī, kā filmās rāda - atkal jau privāta teritorija. Interesentiem - šis ir Sunday kalns. Nu, ja nu sanāk uz Jaunzēlandi kādreiz aizbraukt.
Netālu no Sunday kalna ir Somers kalns. Esam nolēmuši tur doties divu dienu pastaigā. Ieva ir salasījusies grāmatu par Jaunzēlandes labākajām pastaigām - labākās no labākajām plānojam pievārēt.
Kāpšana kalnos reizēm ir karsta padarīšana. Par skādi nenāk pie takas esošās savvaļas dušas.
Pašā Somers galnā neuzkāpām, kāpām apkārt. Pirmajā dienā izskatījās aptuveni šādi. Mums ļoti veicās ar laikapstākļiem.
Krāsas lieliskas, gaiss svaigs. Vējš gan augšā samērā jaudīgs un sāka griezties no dienvidiem - tas nozīmē, ka aukstums nāk.
Mazliet tāda tuksnesīga noskaņa.
Te nu mājiņa kurā nakšņojam. Visas iepriekšējās reizes, kad gājām pārgājienos, mājiņās bijām vienīgie cilvēki. Šajā reizē mājiņa bija pilna. Aptuveni 30 cilvēku. Jāsaka godīgi - pārāk straujas pārmaiņas - neierasta jezga.
Bet nekas, nākamais rīts atvēsina mūsu prātus (skatīt kalnus ar svaigo sniegu).
Priecājamies par skaistajām ainavām un dzestro gaisu.
Un nonākam svaigi apsnigušajā reģionā.
"Autobusu pietura" laikam viņiem ir kā apzīmējums pārkarei, alai vai kādai citai nojumei, kur patverties no sliktajiem laikapstākļiem.
Jo tālāk gājām, jo aukstāks kļuva. No rīta uzvilkts plānais pārgājiena apģērbs pēc kādiem 5iem km pa slapju sniegu lika nožēlot visus tajā dienā pieņemtos lēmumus. Lai nu kā, aptuveni pēc šīs bildes bildēšanu metām pie malas un atlikušos desmit km centāmies nezaudēt ķermeņa siltumus. Tiesa, aptuveni pusceļā bija nojume, kurā pārģērbāmies un apēdām siltus makaronus ar tunci. Kopumā viss labi.
Secinājums gan viens - nekas nav riebīgāks par slapju sniegu. Ne gore tex glābj no sniega, ne zābaki pasargā no nebeidzamajām peļķēm. Šādos pārgājienos jāiet pilnā makšķernieka kostīmā ar vilnas kamzoli apakšā.
Bet pats pārgājiens ļoti skaists.
Bet tālāk - Oamaru ciems. Izbijusi zelta laika pilsēta, kādu laiku bija puspamesta un noplukusi. Tiesa, Viktorijas laika arhitektūra to ir atkal iznesusi gaismā. Jaunzēlandē vispār švaki ar arhitektūru - viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc uz pilsētām braucam pārsvarā tikai iepirkties.
Bet otra lieta, kas Oamaru šobrīd pievilina tūristus - Viktorijas arhitekrūas ēkas šeit vijas roku rokā ar tā saukto Steam Punk. Ilustratīva bilde. Steam Punk ir kaut kas uz Mad max pusi.
Pabijām SteamPunkHQ. Daudz dažādu ierīču, kas izdod skaņas, gaismas. Prasījās gan mazliet vairāk dažādu elektronikas knifu, kas šo mākslas galeriju varētu padarīt vēl labāku. Bet nu, ne mūsu daļa. Baudam. Bildē - Ļaunais KautKas no citas galaktikas, kas ir izveidojis savus mazos klonus, kuri bez viņa asinīm nevar izdzīvot, tāpēc ir savienoti ar trubām.
Nu, kaut kā tā.
Mad Ieva.
Nāve copē.
Galerijā bija istaba "Portāls". Tāds pāris minūšu gaismas/mūzikas šovs spoguļistabā. Skaisti.
Ak, vēl Oamaru ir pingvīni. Jā, pingvīni pilsētelē.
Oamaru gan ir tikai mazie zilie pingvīni, kas ir biežāk sastopami, bet tāpat jāgaida līdz krēslai. Nolemjam braukt mazliet tālāk un izmēģināt laimi dzeltenacaino pingvīnu medībās. Šī ir retākā pingvīnu suga pasaulē. Un - paveicās! Tiesa, viņi guļ. To, kā pingvīni pārvietojas, redzējām pa gabalu un diemžēl objektīvs par švaku, lai to iemūžinātu.
Vēl turpat netālu ir pasaulslavenie Moaraku akmeņi (ripuļi? laukakmeņi?). Viens ir apēdis meiteni. Šeit pirmo reizi sastapāmies ar to, cik ilgi ķīnieši spēj fotogrāfēt vienu lietu. Ģimene okupēja akmeņus aptuveni 20 minūtes - mainoties vietām, izmēģinot dažādas pozas. Bildē redzamie akmeņi nav vienīgie, taču paisuma laikā, šķiet, fotogēniskākie.
Viena no nākamā kempinga ekstrām. Šis kempings atgādināja latvijas kempingus - kārtīgi ugunskuri, gaļas grillēšana, nekādas sēdēšanas telpās.
Nākamais pieturas punkts - Dunedina. Bildē stāvākā iela pasaulē. Konkurē gan ar kādu ielu San Francisko.
Šis auto, šķiet, tika kalnā. Bet bija viens, kas tika līdz pusei un ripoja atpakaļ. Vietējie augšā tiek ar "švunku". Vakaros ielā braukt aizliegts - lai auto, mēģinot gāzēt kalnā, netraucē gulēt.
Kaut kā šādi.
Arī Dunedinā ir Gotikas stila arhitektūra.
Bet Dunedinā neuzkavējamies (ja nu vien iepērkam Cadbury šokolādi, par cik tur ir rūpnīca). Tālāk uz albatrosu medībām Otago pussalā. Šīs gan ir kaijas, bet tā kā viņas ir redzamas bildē, tā bija redzamas arī dzīvē - tā uz vietas arī lidoja - pretvējš milzīgs. Redzams, ka sēdošās arī nejūtas ērti.
Ļoti ceram, ka izdevās nobildēt Rojālo Albatrosu. Katrā ziņā redzējām pārīti - aptuveni 3x plašāki spārni kā kaijām.
Vēl viena pingīvu tūre Otago pussalā. Šī gan rezultējās tikai ar jūras lauvām.
Nu, un smukiem skatiem.
Tālāk jau uz Katlīnu skaisto skatu šoseju. Bet par to nākamajā ierakstā.
Video kā es iekaroju virsotni kalnam Hanmer Springs ciematā. Ieva atteicās nākt, neesot jēgas...
Comments
Post a Comment