Jaunzēlandes 8. daļa. Milforda ceļš un taka.

Pēc nostaigātās Keplera takas bijām plānojuši dienu/divas atpūsties, tad mesties nākamajā Great Walk. Bet gan Milforda takai, gan Rotburna takai ir jāorganizē transports. Respektīvi, pie pirmās var tikt tikai ar laivu (no abiem galiem), pie otrās - taka nav apļveida un no viena gala līdz otram ir 300km loks. Kā arī, Rotburna trasē šajā laikā noticis nogruvums, kas padara vienu takas posmu krietni grūtāku.
Lai nu kā, vispirms atpūta. Fjordlandes nacionālā parka teritorijā (tur, kur visi tie Great Walks), naktsmītnes ir baigi dārgas. Aptuveni 15EUR par to, ka guli mašīnā, kā arī reizēm pat atsevišķi jāpiemaksā par internetu un/vai dušu. Nolēmām doties mazliet tālāk no šīs tūristu paradīzes. Uz Rivertonu - mazu pilsētiņu netālu no Inverkargilas.
Brīdinu, šis ieraksts maķenīt garāks - šī ieraksta ietvaros aprakstītā taka bija ārkārtīgi fotogēniska.
Un te karte.

Kaut kā šādi tur pludmalē izskatās. Palikām hostelī, kur sevi pa ilgiem laikiem palutinājām ar divvietīgu istabiņu. Kā arī ar divām laiskām naktīm - arī ceļojumi nogurdina. Bildē redzams Monkey jeb mērkaķa akmens. Vispār hosteli arī sauca Monkey's backpackers. Nokavējām bēgumu un uz akmens netikām. Varbūt labi, ka tā, varbūt atpakaļ būtu bijis jāpeld.

 

Tā kā laikapstākļi turpmākajām dienām nebija visai iepriecinoši, sapratām, ka Milforda taku mazliet nāksies atlikt. Izbaudījām Rivertonas ainavas un devāmies tālāk uz Ziemeļiem. Starp citu, bildē redzama Stjuarta sala - Jaunzēlandes galējais dienvidu gals un viena no izolētākajām vietām valstī. Bet ne uz turieni mūs ceļš tagad veda, bet gan uz Mavoras ezeriem, kur filmētas kādas trīs Gredzenu pavēlnieka ainas.

Ja sākumā visu laiku braucām ar navigāciju, tad šajā dienvidu galā šķiet, ka bez tās var iztikt - ceļu maz un zīmes labi redzamas. Nu, bet man tāpat izdevās palaist garām zīmes. Un tā nu Mavoras ezeru vietā devāmies uz Queenstown pusi. Te skats no šosejas malas uz Wakatipu ezeru. Mums vispār ir sajūta, ka 50% vietu nosaukumu sākas ar "W" un ir nereāli grūti iegaumēt jebkādus nosaukumus - visi tik līdzīgi. Lai nu kā, bildē redzamajā vietā apstājušies nebijām. Bijām vienu līkumu iepriekš un tur stāvot sapratām, ka jānāk uz šo stāvvietu, jo solās labāks skats. Smieklīgi, protams, ka visi tūristi vispirms apstājās blakus mūsu mašīnai un tad, tāpat kā mēs, saprata, ka jābrauc mazliet tālāk.

Tad nu Queenstown pilsētele tur apakšā. Paši esam pusceļā augšā uz slēpošanas kūrortu. Sezona gan beigusies. Queenstown tiešām ir maza pilsēta un tajā noteikti ir vairāk tūristu kā vietējo visās sezonās. Bet šoreiz neesam braukuši tieši uz šo pilsētu, bet uz vienu mazu miestu netālu.

Arrowtown jeb Bultmiests (Bultmazpilsēta?). Nu, jo Jaunzēlandē vispār ir tikai 15 pilsētas. T.i., ar vairāk kā 20 000 iedzīvotājiem. Vēsturisks raktuvju ciemats. Šo to apskatījām un izlasījām, bijām arī Gredzena pavēlnieka lokācijā - tur, kur Arvena tur ļumīgu Frodo un nelaiž briesmīgos Nārzguļus pāri. Bet vizuāli vairāk priecājāmies par kalniem un pavasari. Izrādās, ka filmas aina filmēta divās lokācijās (skats uz vienu un otru krastu) un šī ir tā neizteiksmīgākā.

Šīs ir tas vienīgais arhitektūras stils, kas Jaunzēlandē, manā skatījumā, ir skaists. Nu, vai drīzāk jāsaka jauks un interesants. Veco zelta pilsētiņu arhitektūra. Te šādu pilsētiņu ir vesels lērums - gan ziemeļu, gan dienvidu salā. Un ne tikai zelta, bet arī citu resursu ieguves pilsētiņas. Lai nu kā, zelta laiks Jaunzēlandē bija 60os gados, kad šeit brauca laimes meklētāji no Austrālijas un Amerikas iztukšotajām atradnēm (ne velti atgādina wild west pilsētiņas). Arī ķīniešu te netrūka. Viens no iemesliem, kāpēc šobrīd te ir ļoti daudz ķīniešu pēcteču.

Garām Queenstown tek Shotover upe. braucām skatīties vēsturiskos tiltus un gumijas lēcējus. Gumijas lēcēji gan bija uz tilta, no kura bilde uzņemta.

Uz šīs upes filmēta vēl viena Gredzenu pavēlnieka epizode - tur, kur pa upi Gredzena brālība caur Argonatas stabiem iebrauc vecās Gondoras teritorijā (pabrauc garām tām milzu skulptūrām). Šī bilde uzņemta tur, kur iepriekšējā var redzēt to koku rindu kalnos. Privāts ceļš uz vīna darītavu, diemžēl pati aina arī tur, privātajā zemē, filmēta.

Bet nekas, ir nākamā diena un šoreiz nekļūdamies ar ceļu izvēli - esam Mavoras ezeros. Atkal jau GP, šī vieta filmā tur, kur brālība izbrauc no Lotloriēnas. Laikam pagarinātajā filmas versijā.

Nu un otrs Mavoras ezers - tur, kur Sems slīka.
Vispār mazliet negodīgi, labākie upju skati filmēti ezeros.

Šis leņķis varētu būt atpazīstamāks. Šobrīd peldēt vēl negribas. Lai nu kā, kaut kur pa vidu šīm pēdējām draņķīgā laika dienām (nu, vismaz kalnos), esam sarunājuši transportu Milforda takai. Un prognozes šķiet daudzsološas, ņemot vērā, ka Milforda reģions ir slapjākais apdzīvotais Jaunzēlandē - ap 6500mm nokrišņu katru gadu. Latvijā, tā tīri salīzinājuma pēc, tas ir ap 700mm.

Bet mums ir vēl viena diena, pirms sākam taku!
Tad nu esam nolēmuši izbraukt Milforda ceļu, kas principā atrodams gandrīz visos pasaules smuko ceļu topos. Ceļš gan diezgan dzīvīgs, piestāt un bildēt var tikai tam paredzētās vietās. Un vienā no tām sastopam vēl vienu kea. Putni ļoti zinātkāri un tas rada iespaidu, ka viņu te ir daudz, lai gan patiesībā daudzums lēšams uz 2000-3000.

Turpat, blakus putnam.

Mazliet tālāk, pa logu. Gaidām rindā uz vienvirziena tuneli.

Lai tiktu otrā pusē uz Milforda fjordu un Milforda fjorda ciematu. Tas tur, mākoņos paslēptais, varētu būt Jaunzēlandes pats slavenākais objekts. Mitre peak jeb Mitres virsotne. Mums gan virsotne paslēpta mākoņos visu apmeklējuma laiku. Kautrējas.

Un tajā pašā dienā jābrauc viss gabals atpakaļ, no rīta jābūt Te Anau.

Bet pa ceļam paķeram gabaliņu Rotburnas takas - dienas pastaigu līdz Key Summit. Tā teikt, ja nu vairs Rotburnu nesanāk iet, vismaz gabaliņu būsim pieveikuši. Šādi skati paveras aptuveni 30min gājienā no stāvvietas.

Un šādi izskatās pašā Key Summit. Neko sev ainaviņa.

Nu šī bilde tīri tāpēc, ka patīk ekšnkameras krāsas.

Un ekrāns slapjš, jo jāspēlējas ar kameru ūdenī. Kaut kad šeit aizmirsu izslēgt kameru un ir aptuveni 300 bilžu ar maniem zābakiem, kājām un taku. Un šī nav pirmā reize, kad tā gadās. Vismaz šoreiz pamanīju, pirms baterija tukša.

Tur tālumā aiziet Rotburnas taka - gar labajā pusē redzamajiem kalniem, tad pāri sedlam uz blakus esošo ieleju.

Vēl pēdējā pietura pirms esam nost no Milforda ceļa. Eglintona ieleja. Eglintons kaut kur pa kreisi.

Nākamais rīts. Prognozes sola lietu līdz plkst. 10iem, taču vienīgie pilieni, ko dabūjam, ir tie, kas bildē. Lai gan tīri transports uz/no takas katram izmaksā ap 120EUR, šo garām laist nevar. Šī taka ir viena no skaistākajām pasaulē un tā ir rezervēta aptuveni gadu uz priekšu, par spīti tam, ka sezonā viena nakts tur maksā vēl dārgāk kā Keplerā - 50EUR par nakti. Nemaz nerunājot par to, ka ir 66% iespēja trāpīt uz sliktu laiku.

Varbūt kaut kur tur līst.

Tuvojamies gala mērķim. Lai gan kapteinis ir gana draudzīgs un uzsit tādu "small chat", visi ir pārāk aizrāvušies un nepacietīgi - vēlas nokļūt uz takas pēc iespējas ātrāk.

Un tā nu mēs tiekam te atstāti. Tuvākais ceļš ir ~20km attālumā ar 1500m kalnu kāpumu pa vidu (zemākajā vietā). Takā visiem obligāti jābūt peronālajiem lokatoriem - ja nu kas. Biedē, ka esot visizolētākā taka Jaunzēlandē. Vēlāk gan izrādās, ka tik traki nav, bet saprotams arī, kāpēc tāda reklāma. Bildē redzams vietējais čalis ar ukuleli uz muguras.
Kaut kad ap šo laiku sapratām, ka viena lieta aizmirsta - pretodu (mušu) līdzeklis.

Bet kamēr kustamies, tikmēr nekož. Smilšu mušas sauli arī nebīstas. Bet par tām mušām prātojot, esam izgājuši pirmajā klajumā. Nu kaut kā tā.

Šķērsojam pirmo upīti un prieks par laikapstākļiem tāds, ka nezinām kur likties. Bildē redzama arī viena no takas privātajām būdiņām. Ja to par būdiņu var saukt, drīzāk jāsaka viesnīca. Bagātnieku pārgājiena versijā viņiem nav jānes savas somas, būdiņās ir duša, virtuves, skalojamās tualetes, privātas istabiņas ar skaisti saklātām gultām, utt. Ir pat iespēja daļu distances veikt ar helikopteru. Mums prieks, ka esam nesezonā - nav jādala taka ar šiem.

Atkal mazu gabaliņu pa mežu gar Klintona upi. Bet ik pa laikam paveras šādi skati, tā kā sūdzēties nevar.

Mitrums dara savu, pie šiem kalniem ir neskaitāmi daudz purvu. Apdzīvotās vietās tie pārsvarā ir nosusināti aitu ganībām, bet šeit... šeit tie ir visā savā dailē.

Lietus meži, purvi un kalni. Nu ko vēl vairāk.
Britu puikas prasīja, lai nobildējam viņus. Pie viena dabūjām arī vienu no retajām bildēm, kurā esam abi.

Mazliet tālāk pa taku nonākam tādā pašaurā ielejā - esam šo gaidījuši kā pirmās dienas odziņu. Esam arī mazliet pakāpušies un kādu laiku esam lavīnas zonā, kas nozīmē, ka koku te maz, skatu daudz. Apkārt neskaitāmi daudz mazu ūdenskritumu un gribas bildēt visu uz visām pusēm.

Klintonas upe, tuvojoties augštecei, kļūst arvien zaļāka. Un ar visu zaļumu, tā ir neticami dzidra. Varbūt tas ir tikai rietumu atzars un tur, kur pievienojas otrs, upe savu zaļumu zaudē.

Tuvojamies pirmās dienas finišam. Tālumā redzams Makinona sedls - takas augstākais punkts un mūsu ceļš uz ieleju otrā kalnu pusē.

Bet tieši pirms būdiņas mūs sagaida pārsimts metru kāpums caur mežu. Nogurdinoši, bet tāpat skaisti.

Un te - ainava no mājiņas. Lavīnu sezona ilgst līdz decembrim, tā kā vēl bīstamība ir. Vakarā, sēžot uz sliekšņa, ik pa laikam varēja mazas un ļoti skaļas lavīnas arī novērot.

Un tad nu nākamais rīts. Sākas ar stāvu kāpumu sedlā. Laikam kādi 500m pirmajā, 500m otrajā dienā. Rīta mākoņi pamazām izklīst, bet, pirms pazūd pa visam, priecē acis.

Ieva un bēgošais mākonis.

Pēdējie metri līdz sedla virsotnei.

Un augšā mūs sagaida jauns mākoņu blāķis. Mazliet satraucamies, ka šādi jau neko nevarēs redzēt (iepriekš satiktais somu čalis klāstīja, ka Milfords viņam ne pārāk, jo esot bijusi nomākusies sedla diena). Gaidīt kamēr pāries arī nav diži labs variants. Mākonī auksti.

Bet nepaiet ne 15 minūtes un mākoņi izklīst pavisam. Te skats uz ieleju, no kuras nācām.

Te skats uz ieleju, no kuras nācām - mākslinieciskais edition. Tur pat netālu atradām arī nojumi (shelter). Nez gan vai tā īsti šādi tulkojas, jo asiocatīvi šķistu, ka normāla mājiņa kalna galā gluži nojume nav. Bet pieminu to tāpēc, ka šī bija tualete ar vislabāko skatu. +/- šādu pašu. Un durvīs logs, lai var baudīt. Nojume no sedla ir nopūsta kādas trīs reizes, bet šodien grūti iedomāties, ka te varētu būt arī ļoti slikti laikapstākļi.

Lai nu kā, jāčāpo uz otru ieleju - šo. Kadrā redzams gandrīz viss sedls.

Ejot lejā, kārtu pa kārtai jāmet nost, ja otra puse bija ēnā, šī noteikti nav un diena solās būt karsta.

Te vieta, ko DOC rekomendē apiet ar līkumu, esot paliels lavīnas risks. Bet, kad esam jau nolēmuši ņemt īsāko, grūtāko un nesmukāko ceļu, mums garām paskrien (!) franču čalis ar pilnu mugursomu (!!). Izrādās, ka viņš sedlu pieveicis jau vakar, taču šodien uzskrējis te vēlreiz. Tīri sportiņam. Lai nu kā, viņš stāsta, ka visi ņem to neieteikto taku un ka tā esot daudz smukāka. Galvenais būt uzmanīgiem. Riskējam un ejam. 

Un pa ceļam smuki. Diži gan cenšamies nekavēties, bet te arī pirmā vieta, kur var redzēt 580 m augsto Sutherland ūdenskritumu. Diemžēl, leņķis nav tāds, lai redzētu viņu pilnībā - ūdenskirtums iztek no ledāju ezera. Populāras helikoptera ekskursijas uz šo vietu.

Pa ceļam daudz un smuki kritumi, bet prātā jau tikai lielākais. Ilgi uzskatīts par augstāko Jaunzēlandē. Tagad gan laikam ir otrs lielākais. Bet otrs ir lēzens un neizteiksmīgs, tā kā mēs sakām, ka augstākais.

Var pieiet ļoti tuvu. Nu, principā iekšā. Bet tā ūdenskrituma jauda ir mežonīga. Pat esot 10m attālumā elpu sit ciet, nemaz nerunājot, ka drēbes ir momentā slapjas.

Nu kaut kā tā. Gan jau ir kādi traki vācu tūristi, kas iet iekšā un zilina sev muguru.

Lai nu kā, arī šai dienai pienāk laiks beigties. Nu, vai mums pienāk vēlme atpūsties. Nākamā būdiņa ar nosaukumu Dumpling hut jeb pelmeņu mājiņa. Pretī Pelmeņa kalns. Un bildes neatņemama sastāvdaļa - žāvētas zeķes. Vairāku dienu pārgājienos izdevīgāk paņemt eko ziepes un veļu mazgāt, kā nēsāt līdzi rezerves. Šīs gan nav mūsu zeķes.

Nākamais rīts pienāk vēl miglaināks kā otrs. Vai mākoņaināks? Te tas viss saplūst kopā.

Ilgu laiku neko augstāk par šo neredzam. Šī diena ir bez ievērojamiem kāpumiem/kritumiem, līdz ar to cerības uz izkāpšanu ārpus mākoņa nav. Pie kam, mums jābūt galā plkst. 14.00, lai paspētu uz laivu.

Vismaz ūdenskritumiem migla netraucē. Mackay falls.

Giant gate falls. Šī noteikti nav labākā bilde ar šo ūdenskritumu, bet doma pavisam vienkārša - jādabū kaut kas līdzīgs milforda bukleta vāka bildei. Nu, neizdevās. Laikam vajag atrasties upes vidū, augstāk un būt ekipētam ar lielāku objektīvu. Nu, neko.

Pa ceļam krūmos atrodu gluži jaunu (bet pāris dienas krūmos pabijušu) North face kepku. Mana jaunā mīļākā un vienīgā kepka. Neskaitot otru, tepat Jaunzēlandē atrastu. Bet par bildi - Adas ezers, kas izveidojies, nogruvumam aizsprostojot upi. Platāks, šaurāks, atkal platāks.

Un esam galā - Smilšu mušu punktā (Sandfly point). Un gaidam ūdens taksi. Par skatu nesūdzamies. Visi gājēji kā viens ir ar mieru cīnīties ar mušām un sēdēt ārā.

Laiva mūs savāc mazliet pirms laika, bet nogurums mums paliels, sajūsma par taku arī. Bet esam priecīgi sēdēt ērtos krēslos.

Tālāk mūs buss nogādā atpakaļ Te Anau. Tā kā kompānija nez kāpēc paņem vienu lieku cilvēku un rezultātā tam, kas rezervējis vietu, jāstāv kājās, transporta kompānija nolemj lieko pasažieri izsēdināt citā busā. Mums tas nozīmē vēl vienu braucienu pašā Milforda ciemā. Un šoreiz Mitre peak no mums neslēpjas. Milforda vārds gan takas, gan ceļa, gan ciema ziņā paliks vislabākajās atmiņās.